Es izvēlos klusumu: trīs mēneši ar Igoru (65) mani pārliecināja, ka cieņpilna vientulība ir labāka par attiecībām ar kontroli
Septiņus gadus es dzīvoju viena. Neskatoties uz kaķi Rūdi un draudzenēm, kuras nāca uz tēju. Klusi, mierīgi, rāmi. Un, cik dīvaini tas nebūtu, laimīgi. Bet reiz kāda draudzene teica:
— Līga, tu nebaidies, ka pavisam pieradīsi? Pēc tam nevienu neielaist. Es iesmējos:
— Bet kāpēc lai es kādu ielaistu, ja man jau tā ir labi? Tomēr šī frāze iesēdās galvā. “Pavisam pieradīsi”. It kā vientulība būtu netikums, no kura jākautrējas.
Un, kad pēc mēneša paziņas mani iepazīstināja ar Igoru, es nodomāju: bet kāpēc gan ne? Man ir sešdesmit trīs gadi. Viņam sešdesmit pieci. Abi esam saprātīgi cilvēki. Varbūt tiešām nevajag tā iegrimt savā čaulā? Pagāja trīs mēneši. Un es sapratu: vientulība var būt daudz siltāka nekā attiecības, kurās tevi nedzird.
Kad klusums ir nevis pretinieks, bet sabiedrotais
Es nesūdzējos šos septiņus gadus. Protams sākuma bija grūti — vilšanās, nožēla. Bet pēc tam kaut kā viss nostabilizējās. Es iegādājos kaķi. Iemācījos vārīt kafiju turkā. Pārstāju mosties trauksmē. Sāku vairāk lasīt, staigāt. Sāku ieklausīties sevī. Tas bija neierasti, it īpaši pirmajos gados. Bet es tiku galā. Es iemācījos būt viena. Un reiz, sarunā ar draudzeni, es to pateicu skaļi:
— Zini, bet man tiešām ir labi. Viņa iesmējās:
— Tikai neaizraujies. Pavisam pieradīsi, un pēc tam nevienu neielaist. Man nevajadzēja “kaut ko”. Man vajadzēja siltumu, cieņu, dialogu. Bet, kā izrādījās, daži vīrieši dzird tikai vienu: “Viņa ir viena — tātad piekritīs visam.”
Viņš ieradās ar komplimentiem un ziediem
Ar Igoru mēs iepazināmies caur paziņām. Brīvs. Šķietami pieklājīgs cilvēks — laipns, mierīgs, ar rokām no īstās vietas, kā mēdz teikt. Viņš uzreiz sāka skaisti aplidot. Ieradās ar ziediem, aicināja uz kafejnīcu, jokoja. Teica, ka es “izskatos jauna” un “neizskatos pēc saviem gadiem”. Man bija patīkami. Bet arī trauksmaini. It kā es ilgi nebūtu iegājusi telpā, kurā ir putekļi — un nu atvēru durvis. Viss ir nepazīstams. Un tu pati sev saki: “Nebaidies. Vienkārši pamēģini.”
Pirmais mēnesis bija dīvaini gaišs. Mēs staigājām, apspriedām filmas, dažreiz vakariņojām kopā. Viņš bija tik uzmanīgs, ka es pieķēru sevi pie domas: varbūt ne visi vīrieši ir vienādi? Bet jau tad bija brīdinājuma signāli.
Pirmais mēnesis: kad sīkumi liecina par daudz
Piemēram, viņš apvainojās, ka es negribēju uzreiz pārcelties pie viņa.
— Ko tu velc garumā? Mums nav pa divdesmit, — viņš nošņācās. — Es netaisos uzreiz lēkt iekšā karjerā, — es atbildēju. — Nu, tad sēdi pati savā alā… Es iesmējos. Nodomāju — pajokoja. Bet neaizmirsu.
Pēc tam bija vēl:
— Tev ir par daudz draudzeņu. Tu ar viņām tiecies katru dienu! — Tu droši vien vēl sēdi sociālajos tīklos? Kāpēc tev tas vajadzīgs? — Tev vajag mazāk sāls. Tu nesaproti, mums ir vecums… Ne “mums”, bet “tev”. Saprotiet?
Un galvenais — viņš visu laiku centās mani “pamācīt”. Ieteikt, labot, pamācīt. It kā es būtu bērns, kurš nezina, kā dzīvot.
Otrais mēnesis: ēna uz gaismas
Es sāku nogurt. Ne fiziski. Emocionāli. It kā blakus būtu cilvēks, kurš pastāvīgi skatās uz tevi mikroskopā un saka: “Aha! Šeit tev nav taisnība. Un šeit. Un vispār tu visu sarežģi.” Viņš greizsirdīgi izturējās pret maniem ieradumiem. Pret manu neatkarību. Pret manu rīta kafiju vienatnē. Viņš apvainojās, kad es negribēju braukt pie viņa uz vasarnīcu, jo plānoju tikšanos ar draudzeni. Pārmeta, ka es joprojām ieturu “kaut kādu distanci”, lai gan bija pagājis jau pusotrs mēnesis.
Reiz es teicu:
— Zini, man dažreiz šķiet, ka tu mani nepieņem. Un viņš pasmaidīja:
— Tā jau es mēģinu padarīt tevi par normālu sievieti. Tieši tad kaut kas nodunēja. Dūšīgi. It kā ar tabureti pa grīdu: “Bēdz.”
Vistrakākais gan notika trešajā mēnesī…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
